Sirsnīgs un interaktīvs stāsts pašiem mazākajiem par mammu vistu un viņas mīļo cālīti. Kopā viņi atrod brīnumainu Lieldienu olu un svin pavasara atnākšanu ar dejām un mīļiem apskāvieniem, radot siltuma un prieka sajūtu ikvienā lasītājā.
Reiz dzīvoja liela un raiba mamma vista, vārdā Raibīte. Viņa lepni staigāja pa zaļo, ziedošo pagalmu, meklējot gardus graudiņus un baudot silto pavasara sauli.
Raibītei bija maza meitiņa — dzeltena un pūkaina kā silta pavasara saulīte. Mazais cālītis bija tik mīļš un mīksts, ka ikviens gribētu viņu maigi paglaudīt.
Mamma vista apstājās un skaļi pasauca: “Ko-ko-ko! Nāc pie manis, meitiņ!” Viņa plaši atvēra savus raibos spārnus, aicinot mazo cālīti savā siltajā skāvienā.
Meitiņa fiksi skrēja pie mammas, priecīgi saucot: “Pī-pī-pī! Es esmu te!” Viņas mazās kājiņas ātri cilpāja pa mīksto zālīti, līdz viņa sasniedza mammas drošo tuvumu.
Mamma vista no prieka sāka plātīt savus lielos, raibos spārnus — plaukš-plaukš-plaukš. Viņa rādīja cālītim, cik priecīga ir viņu satikt šajā skaistajā rītā.
Mazais cālītis centīgi atkārtoja mammas kustības, mājot ar saviem mazajiem, pūkainajiem spārniņiem. Abas kopā viņas izskatījās pēc maziem, dzīviem saules stariņiem zaļajā pļavā.
Pēkšņi viņas zālītē ieraudzīja kaut ko neparastu — tur gulēja koša un skaista Lieldienu oliņa. Tā bija sarkanā krāsā un mirdzēja saules staros kā dārgakmens.
Mamma un meitiņa ziņkārīgi piegāja klāt un ar saviem knābīšiem sāka viegli klauvēt: “tuk-tuk-tuk”. Lai cik stipri viņas klauvētu, stiprā un skaistā oliņa nemaz neplīsa.
Sajutušas Lieldienu brīnumu, mamma un meitiņa no prieka sāka dejot pa visu pagalmu. Viņas griezās un lēkāja, dziedot par pavasara atnākšanu un svētku prieku.
Mamma Raibīte mīļi apskāva savu meitiņu ar siltu un pūkainu spārnu. Viss pagalms piepildījās ar spožu gaismu un bezgalīgu laimi, svinot mīlestību un jaunu sākumu.
“Vistiņa Raibīte” pašiem mazākajiem Reiz dzīvoja mamma vista. Viņa bija liela un raiba. Un viņai bija meitiņa — mazs cālītis. Meitiņa bija dzeltena kā saulīte un pūkaina. (Paglaudiet bērniņu pa vēderiņu vai rociņām) Mamma sauc: “Ko-ko-ko! Nāc pie manis, meitiņ!” Meitiņa skrien: “Pī-pī-pī! Es esmu te!” (Ar pirkstiņiem “skrieniet” pa bērna ķermenīti) Mamma vista ar spārniņiem — plaukš-plaukš-plaukš. (Plaukšķiniet kā ar spārniņiem) Meitiņa ar spārniņiem — māj-māj-māj. (Pakustiniet bērna rociņas) Skatās — zālītē oliņa guļ. Oliņa nav parasta, bet Lieldienu! Sarkana, koša un skaista. (Salieciet plaukstiņas kopā un pavirpiniet “oliņu”) Mamma ar knābīti: “tuk-tuk-tuk” pa oliņu. Meitiņa ar knābīti: “tuk-tuk-tuk” pa oliņu. (Viegli paklapējiet ar pirkstiņu pa bērna plaukstiņu) Stipra oliņa — neplīst! Mamma un meitiņa no prieka sāka dejot. (Pagriezieties vai padejojiet kopā) Lieldienas klāt! — dzied mamma. Pī-pī-pī! — priecājas meitiņa. Mamma apskāva meitiņu ar siltu spārniņu, (Mīļi apskaujiet bērniņu) un viss pagalms piepildījās ar gaismu un laimi! (Smejieties un priecājieties kopā)
